Nepārtraukta vājuma un bada sajūta izraisa vēlmi ēst vairāk, kad beidzot tiekat pie ēdiena, bet tad var pamanīt, ka pēc ēšanas jūs jūtaties vēl vājāk.
Cukura trūkuma asinīs (hipoglikēmija) dēļ, kas rodas pēc ilgiem pārtraukumiem starp ēdienreizēm, pastāv obsesīva vēlme ēst kaut ko saldu un miltainu (ātru ogļhidrātu un cukura avoti).
Bet pēc ēšanas rodas spēcīgs insulīna pieaugums, un notiek ātra un gandrīz pilnīga apēsto ogļhidrātu pārvēršanās taukos, nevis enerģijas novirzīšana asinīs.
Arī līdzsvars starp lipoģenēzi (tauku veidošanos) un lipolīzi (tauku sadalīšanos, lai atbrīvotu enerģiju) tiek traucēts lipoģenēzes virzienā jeb tauku masas veidošanās.
Un, ja jūs ilgi neēdat, tā vietā, lai organisms enerģijas iegūšanai sadalītu taukus, jūs vienkārši jutīsiet pilnīgu spēku trūkumu. Pat ja jums ir krietnas tauku rezerves, tos nebūs iespējams izmantot.
Tā rezultātā psihe, kas dienas laikā nepārtraukti saņem izsalkuma signālu, pārņem vadību, un cilvēks vienkārši pārēdas.
Pēc kāda laika, kad izsalkuma sajūta pazūd, vadība atkal tiek atdota prātam. Pieņemsim, ka sieviete, kas vēlas zaudēt svaru, ir apjukusi, kā viņa varētu ēst tik daudz, bet tā vietā, lai izdarītu pareizos secinājumus un sāktu ēst labi un pareizi, viņa visu atlikušo dienu turpinās badoties un vakarā atkal apēdīs četras kāda ēdiena porcijas, šādā veidā iznīcinot normālu endokrīnās sistēmas regulējumu.
Rodas noslēgtais loks ar pastāvīgu bada sajūtu. Pēc kāda laika cilvēks pamana, ka dienas laikā viņam nemaz nerodas ēstgriba, tas notiek vienkārša iemesla dēļ, apziņa vairs neuztver pastāvīgi niezošo signālu, uz kuru tik un tā neviens nereaģē. Un doma par ēšanu dienas laikā nemaz nerodas. Un tad cilvēks atnāc mājās un “pēkšņi” apēd visu, ko vien var. Sakarā ar to, ka pastāvīgi ignorētie bada-sāta sensoru signāli vairs netiek “sadzirdēti”, sāta sajūta pārstāj būt pareizi regulēta, un cilvēks ēd tik daudz, cik vien viņā var iekļauties.
Atstājiet savu komentāru